Apskates objekti
KULTŪRVĒSTURISKIE OBJEKTI RIEBIŅU NOVADĀ
- Riebiņu muiža ar parku
17. gs. sākumā Korfi uzceļ Riebiņu muižu tagadējā vietā. 19. gs. to pēc Mihaela Veisenhofa norādījuma pārbūvēja. Mecenāte Jevgēnija Kerbedza 20. gs. sākumā namu izmantoja ka mītni literāriem un māksliniekiem. Apskatāms arī parks un saimniecības ēkas.
Riebiņu muižas vēsture iesniedzas 16. gadsimtā. Senāk lēņu īpašumus apkaimē sauca par Krevmuižu, iespējams, ka šīs muižas centrs saucās par Krevi vai (visticamāk) Kreviem, jo nepilnus 4 km no Riebiņiem, bet jau tagadējā Silajāņu pagastā, atrodas Krevu viensēta, kas līdz 1920. gada agrārreformai pastāvēja kā Krevu muiža.
16.gs. vidū ordeņmestrs Pletenbergs tos nodevis Gerhardam Rēbinderam. Kopš 1600.gada Ribeniški piederēja Korfu dzimtai. 17.gs. sākumā Korfi uzceļ Riebiņu muižu tagadējā vietā. Bet ir izteiktas domas, ka Riebiņu muižu 16.gs. otrajā pusē cēluši Rēbinderi, bet Korfi tikai paplašinājuši. Muiža vēlāk pārgājusi Rekiem, tad Veisenholfiem. Izveidots skaists ainavu parks, plašajā pils laukumā bija baseins ar strūklaku.
Polijas galma ierēdnis Mihals Veisenholfs Korfu pilij piebūvēja vienāda lieluma sānu būves un divus torņus. Vienā no torņiem atradās pils kapela, otrā bija izvietota muižas bibliotēka. Pils laukuma abās pusēs viena otrai pretī bija uzceltas vienstāva celtnes. Laukuma kreisajā pusē esošo celtni sauca par “orķestra māju”, jo šeit Veisenholfu laikā mājoja pils kapelas mūziķi, labajā pusē esošā “oficina” kalpoja par virtuvi un dažādu lietu noliktavu.
Riebiņu pilī bez plašās bibliotēkas no pils daudzo īpašnieku uzkrātajām un atstātajām milzīgajām mākslas darbu kolekcijām bija iekārtota gleznu un skulptūru galerija. Pilī bija savākts arī daudz senlaiku mēbeļu. Vēlāk Mihala Veisenholfa dēls Arnolds (1874) to pārdeva poļu inženierim S.V.Kerbedzam, kura dzimta te saimniekoja līdz 1.pasaules kara beigām. Nav zināms, kādā stāvoklī to 1874. gadā pārņēma Kerbedzi, kuri lielāko dzīves daļu pavadīja Polijā un citur. Kad Jāzeps Veisenholfs Riebiņus apmeklēja 1883. gadā, pili atrada tukšu.
20.gadsimta sākumā, ilgāku laiku pamesto pili, atjaunoja Jevgenija Kerbedza, tolaik plaši pazīstama filantrope, telpas nodeva mākslinieku, rakstnieku un komponistu atpūtai.
Pēc J.Kerbedzas uzaicinājuma Riebiņos 1904.gadā pabija mākslinieks Konrāds Kržižanovskis (1872. – 1922.) ar saviem audzēkņiem no Varšavas skolas. Šeit tapuši viņa darbi “Biļjarda zāle Riebiņos” (1904), “Klavieres“(1905). Šeit ar audzēkņiem viņš uzturējās arī 1907.gadā, tapusi glezna “Ziemas studija ar audzēkņiem”. Kādu laiku te dzīvojis slavenais lietuviešu gleznotājs un komponists Nikolajs Konstantīns Čurļonis (1875. – 1911.), kuram piederot izteiciens: “Riebiņi – tā ir īsta mākslinieku paradīze”
1918.gadā agrārās reformas laikā muižas centrālo daļu nodeva Silajāņū pagasta pašvaldībai, kura savukārt te (1920.gadā) ierīkoja sešklasīgo pamatskolu, darbojās līdz 1979.gadam, pēc tam kolhozs izmantoja kā noliktavu.
- Galēnu muižas apbūve un parks
Vidsmuižas apbūve ir viena no plašākajām Latgalē. Kungu māja celta grāfu Borhu dzimtai. Saimniecības ēkas, līdzās baznīca. Kungu mājai piegulošais parks sākts veidot 18. gs. vidū franču stilā ar centrālo dīķi un dārzu ap to.
Galēnu muižas kungu mājas priekšā atrodas regulāra plānojuma parks, ierīkots franču dārzu stilā grāfa Mihaila Borha laikā (1751.-1811.). Pa perimetru parku ietver koku alejas un rindas, bet tā vidusdaļā sausi grāvji imitē bastiona nocietinājumus. Parkā aug 14 eksotisku koku un krūmu sugas. Šis parks ir aizsargājams valsts nozīmes dabas objekts, kura platība - 5,9 ha. Teritorija tiek pastāvīgi kopta, atjaunoti stādījumi. 2000.g. atjaunota ozolu aleja - iestādīti 40 koki, pasūtīts parka rekonstrukcijas projekts LLU Lauku inženieru fakultātes studentiem kā diplomdarba temats. Bijušā muižas parka centrālajā laukumā ik gadu notiek dažādi pasākumi, tiek organizētas Līgo svētku svinības. Katru gadu aprīlī un maijā notiek parka uzkopšanas talkas.
13.gs. zemes uz D no Lubānas ezera, t.sk. arī Galēnu apkārtne ietilpa Jersikas karaļvalsts sastāvā. 14.gs.sāk. Galēni piederēja fon Eizenhauzenu dzimtai. No 1450.g. muiža bija fon Tīzenhauzenu lēņu īpašums. 1472.-1483.g. par Livonijas ordeņa mestru kļuva Bernds fon Borhs, kurš 1483.g. Tīzenhauzenu īpašumus izlēņoja savam radiniekam Simonam Borham, par ko Tīzenhauzeni iesūdzēja B. Borhu tiesā. Sakarā ar šo un vēl citām patvaļībām B. Borhu atcēla no ordeņa mestra amata. 1561.g. Tīzenhauzenu īpašumi jau likumīgā kārtā tika nodoti grāfam Fabianam fon Borham. Galēni Borhu īpašumā atradās līdz 19.gs.v., muižas pēdējā īpašniece no 1893.g. līdz muižu nacionalizācijai 1920.g. bija Anna fon Engelharte.
Muižas kungu māja, iespējams, celta jau 18.gs. un vēlāk vairākkārtīgi pārbūvēta. Pašreizējais mezonīns un jumta logi izbūvēti 19. gs. 2. pusē.
Muižas kompleksā ir plaša saimniecības ēku apbūve - dzīvojamās ēkas, kūtis, staļļi, kalpu māja, klētis, sarga mājiņas. Tās grupējas ap saimniecības pagalmu, uz kuru veda vārti mūra stabos. Vecākā un tipoloģiski interesantākā ir mūra klēts ar stūra kontraforsiem un mansarda jumtu, kas celta 18. gs. 2. pusē. Vēlāk modernizēts, ierīkoti zivju dīķi, augļu dārzs. Plānots veikt rekonstrukciju, lai iekārtotu viesnīcu, amatnieku centru, audzētu zirgus, izveidotu brīvdabas estrādi.
- Pastaru vējdzirnavas
Vienreizējas ar to, ka ir vienīgās Latvijā rekonstruētās holandiešu tipa dzirnavas ar grozāmo vējtveres mehānismu.
Dzirnavu pirmais stāvs būvēts no šķeltiem laukakmeņiem. Augšējie stāvi būvēti koka konstrukcijā. Korpuss apšūts ar dēļiem un nosegts ar skaidām. Virs tā atrodas grozāma augšdaļa – “galva”, “cepure”. Te var izzināt īsto miltu tapšanas procesu.
- Riebiņu Sv. Franciska katoļu baznīca
Pirmo katoļu baznīcu Riebiņos 1771. gadā uzcēla muižnieks Veisenhofs. Tā bija koka celtne ar vienu torni, no ārpuses apšūta ar dēļiem. Pēc jaunās baznīcas uzcelšanas veco, kas bija ļoti sliktā stāvoklī, nojauca. Tagadējo baznīcu uzcēla prāvesta Dominika Andrekus vadībā, baznīcas celtniecība turpinājās līdz 1907. gadam.
Tagadējo baznīcu uzcēla prāvesta Dominika Andrekus vadībā. Viņš izmantoja Nīder-muižas baznīcas celtniecības plānu, arī darbu vadītājs bija tas pats, kas cēla Nīdermuižas baznīcu. Prāvesta Andrekus vadībā baznīcas celtniecība turpinājās līdz 1907.g., bet 1908.g. 15.februārī prāvests Andrekus nomira. Viņš jaunajai baznīcai nebija paspējis salikt logus un durvis, to paveica nākošais prāvests.
No 1928. Līdz 1933.gadam draudzē strādāja vairāku garīgo grāmatu autors Antons Tumans, 1941.gadā – vēlākais bīskaps Valerians Zondaks.
Riebiņu baznīca ir 15m gara un 12m plata ēka ar skārda jumtu. Tā ir trīsnavu telpa ar flīžu grīdu. Baznīcā ir elektrība. Ir apkurināma gan baznīca, gan sakristeja.
- Pieniņu Romas katoļu Jēzus Sirds un Svētās Annas baznīca
Pieniņos senā koka baznīca celta 1806.gadā, saglabājusies līdz mūsdienām, lai gan tiek izmantota kā noliktava, cēlis grāfs Borhs. 1936.gadā prāvestam J.Kiseļevskim kūrija lika uzbūvēt jaunu baznīcu ezera krasta citā vietā. Šī baznīca celta no cementa ķieģeļiem ar vienu torni gotiskā stilā, 1939.gadā pabeigti galvenie būvdarbi un iesvētīta, veltīta Jēzus Sirds godam un sv. Annas aizbildnībai.
Senā Preiļu filiālbaznīca Pieniņos celta 1806.gadā. Šī kapela saņēma indultu 1807.gadā un ir bijusi veltīta sv. Jura godam. Vēlāk tas apmainīts uz sv. Annas un Joahima vārda. Tagad šai kapličai jau 168 gadi. Kapliču cēlis grāfs Borhs. Tā ir 8 asis gara, 4 asis plata un 2 asis augsta, uz akmeņu pamata, dēlīšu jumtu un no ārpuses apšūta ar dēļiem. Ieejas priekšā (galā) mazs lievenis uz diviem stabiem. Otras durvis kapličā ir no sāniem un trešās no ģērbkambara. Kapelā ir nelielas kora telpas. Šīs kora telpas tāpat balstījās uz koka stabiem. Kapelā bija viens altāris, zem tā pagrabs ar trim nišām. Nišās mirušie. I. pasaules karā divas uzlauza un mirušo kaulus apbedīja ārpus baznīcas. Trešā ir neskarta. Pieniņu kapliču apkalpoja no Preiļu draudzes. Pieniņu draudzes arhīvā uzglabājušās metrikas poļu valodā: laulības 1827. – 1833.g., dzimšanas 1827. – 1833. G. 1818.g. grāmatā rakstīts. Ka Pieniņi ir draudze, bet ar 1822.gadu draudzes vārds pazūd un atkal raksta tikai Preiļu filiāles vārdu. No senām metriku grāmatām redzams, ka 6 gadi Pieniņus apkalpo Preiļu kurators Jāzeps Kuncevičs. Viņš pastāvīgi ir dzīvojis Preiļos. Tikai pa svētdienām izbraucis noturēt dievkalpojumus Pieniņos. Pēc dievkalpojuma turpat laulājis un kristījis. 1887.gadā kapela tā novecojusi, ka tajā noturēt dievkalpojumus ir bijis bīstami. Tie atļauti noturēt tikai vienu reizi gadā 23.aprīlī, kapelas patrona sv. Jura dienā.
1905.gadā Preiļu dr. prāvests Pēteris Bružas šo kapelu izremontēja un piebūvēja tai sakristeju ar atsevišķu ieeju kapelā. 1922.gadā, sadalot Pieniņu muižu, Pieniņu filiālbaznīcai piešķīra 16,7 ha zemes. No tās derīgas zemes bija tikai 6 ha. Pārējā ietilpa eze5s ar tam piegulošo purvu. Uz šīs zemes bija veca mūra ēka – vecais muižas brūzis, 16 asis garš un 6 asis plats.
1933.g. 15 II ar rakstu Nr. 1354 Rīgas arhibīskaps A.Springovičs nodibina pastāvīgu Pieniņu draudzi. Tā komplektējās no Preiļu draudzes 43 apdzīvotām vietām, Rudzātu draudzes 11 apdzīvotām vietām un Riebiņu draudzes 2 apdzīvotām vietām. Par jaunās draudzes prāvestu arhibīskaps 1932.g. 3 VI bija iecēlis Antonu Lapotenoku. Viņš šajā draudzē strādāja līdz 1934.g. 9.augustam. Lapotenoks uzbūvēja dzīvojamo māju 7*4 asis ar trijām istabām un ķēķi apakšstāvā un 4 istabām augšstāvā. Tad vēl viņš uzbūvēja saimniecības ēkas: klēti, šķūni, kūti un pagrabu. A.Lapotenoku pārcēla uz citu draudzi un viņa vietā par prāvestu iecēla Jāni Kiseļevski, kas ieradās savā darbavietā 1934.g. 16.augustā. 1936.g. arhibīskaps A.Springovičs uzdeva prāvestam J.Kiseļevskim uzbūvēt Pieniņos jaunu baznīcu. Pēc šīs pavēles saņemšanas prāvests griezās pie Preiļu būvtehniķa, kas sastādīja baznīcas būvplānu. Šo plānu 1936.g. 20 IV apstiprināja arhibīskapa kūrija. Tā paša gada 22.aprīlī projektu caurskatīja Būvniecības pārvalde, piedaloties tās [priekšniekam inž. P.Mizītim un arhitektam O.Krauzem. Pēdīgi 1936.g. 30 V to apstiprināja Ministru kabinets un parakstīja Valsts Kancelejas direktors D.Rudzītis. Vieta baznīcas celšanai bija minētā mūra ēka ezera krastā. Ar šīs ēkas nojaukšanu radās vajadzīgie akmeņi pamatiem. Draudzes locekļi pašaizliedzīgi palīdzēja ar naudu un piedalījās darbā: veda granti, akmeņus, cementu no Viļānu stacijas, kas vagoniem pienāca no Rīgas. Tāpat raka pamatus un veica citus darbus. Drīz baznīcai pamati bija iemūrēti: garums 31,1 m, platums 16,1 m. 1936.g. 26.jūlijā, sv. Annas dienā, iesvētīja Pieniņu baznīcas pamatus. To izdarīja arhibīskapa uzdevumā. Galēnu prāv. P.Bružas, asistējot Preiļu prāv. P.Apšiniekam, Riebiņu prāv. V.Juško, draudzes prāv. J.Kiseļevskim un garīgā semināra audzēknim J.Pavilonim. Klāt bija būvdarbu vadītājs Ansis Puķītis un daudz svētku dalībnieku. Pēc tam sākās smagie būvdarbi. Baznīca celta no cementa ķieģeļiem ar vienu torni, skārda jumtu, gotiskā stilā. 1939.g. 22. X galvenie būvdarbi bija nobeigti. Baznīcu iesvētīja un nodeva draudzes lietošanā prāv. P.Bružas no Galēniem, klāt esot priesteriem, svinību viesiem un daudziem ticīgajiem.
1948.g.5. un 6. Septembrī Pieniņu draudzē notika kanoniska vizitācija, ko izdarīja Rīgas Metropolīta palīgbīskaps K. Duļbisnkis. Reizē notika baznīcas lielā altāra konsekrācija. Šajās svinībās pats baznīcas cēlējs prāv. J.Kiseļevskis nevarēja piedalīties, jo atradās Rīgā slimnīcā. Svinību ceremonijas vadīja Preiļu dekāns J.Kiselis un Galēnu prāv. B.Grišāns. Baznīca ir veltīta Jēzus Sirds godam un sv. Annas aizbildībai. Altārī tika ievietotas šādu svēto mocekļu relikvijas: Vita, Kozmas, Aleksandra un Viktora. Šajā gadījumā bīskaps izdalīja sv. Iestiprināšanas Sakramentu 522 personām.
Baznīcā ved trīs gala durvis: galā, labajos sānos un sakristejā. Baznīca ir pievilcīga un patīkama. Ir trīs altāri un trīs navas. Koka griesti, vidējā navā lokveidoti, bet sānu navās lēzeni. Grīda no krāsainām flīzēm. Katrā pusē ir trīs mūra pīlāri, uz ko balstās baznīcas virsbūves smagums. Lielajā altārī ir Vissv. Jēzus Sirds statuja. Statujas galva no koka, to pagatavoja kokgriezēja Subatē, pr. A.Rimoviča radiniece, bet pārēja daļa ģipša. Statujas kreisajā pusē sv. Annas, bet labajā pusē sv. Aloiza glezna (māksl. Peilānes darbs). Sānu altāros kreisajā pusē Jaunavas Marijas Sirds, bet labajā pusē sv. Jadvigas glezna (māksl. Glaudāna darbi). Visi trīs altāri ozolkoka, gotiskā stilā (galdnieka Medvedjeva veidojums). Šī paša galdnieka veidota ambona. Krustaceļa bildes ģipša veidojums (māksl. Sidraba darbs). Jauni baznīcas soli. Katrā pusē četri logi, pa daļai krāsainiem stikliem. Pie ieejas kreisajā pusē baznīcas piederumu noliktava, bet labajā – trepes uz kora telpām. Ērģeļu nav, tikai harmonijs. Ejot tālāk baznīcā, kreisajā pusē akmens ūdens trauks. Tas pārnests no vecās baznīcas. Labajā pusē ūdens trauku rokās tur eņģelis. Virs abiem ūdens traukiem koka krucifiksi. Tos griezusi kurlmēma kokgriezēja Subatē. Procesijas gājienam ir krucifikss, baldahīns un trīs karogi. No vecās baznīcas palikuši 2 procesijas feretroni, ļoti vienkārši. Pie griestiem trīs jauni žirandoli. Presbiterija abās pusēs sakristejas un virs tām noliktavas telpas. Labajā pusē sakristeja apsildāma, bet kreisajā pusē kalpo tikai kā ģērbkambaris. Presbiterija daļa lokā būvēta un to no baznīcas atdala dzelzs dievgalds. Tāpat visu logu rāmji no dzelzs. Baznīcas fasādē ir augsts kvadrātveidīgs tornis ar zvaniem. Tornim sānos mazi tornīši ar krustiem vidū. Baznīcas dārzam apkārt koka žogs baltu ķieģeļu stabiņos. Tādi paši stabiņi pie ieejas vārtiem. Pie ieejas dārzā kreisajā pusē vecās baznīcas dzelzs krusts iemūrēts akmens pamatā. Tas ir senu amatnieku darbs.
- Rušonas Romas katoļu draudzes Sv. Miķela ercenģeļa baznīca
Pirmā zināmā Rušonas katoļu baznīca ir bijusi koka ēka, domājams, ka būvēta jau 16. gs. Rušona kādreiz bijusi apdzīvota vieta ar miestiņa tiesībām, jo caur to ir gājuši lieli satiksmes ceļi: uz Daugavpili, Dagdu, Rēzekni un citām vietām. Kad tika uzbūvēts dzelzceļš un jauns lielceļš, kas vairs nešķērsoja Rušonas miestiņu, šī apdzīvotā vieta panīka un apmēram 1870. gadā zaudēja miesta nosaukumu.
1677. gadā jezuīti ar muižkungu Sokolovsku atbalstu uzcēla Rušonā koka baznīcu. 1766. gadā iepriekšējās baznīcas vietā tika uzcelta jau trešā koka baznīca, bet 1816. gadā par Ievas Seleckas līdzekļiem tika uzcelta pašreizējā Rušonas mūra baznīca.
- Vidsmuižas Romas katoļu baznīca
Pirmā Galēnu baznīca bija celta no koka 1743.gadā. Šo baznīcu cēlis grāfs Borhs par saviem līdzekļiem. Baznīca pastāvēja vairāk nekā 160 gadu un tās lielums bija 245 m2. Jauno mūra baznīcu atļāva celt tikai vecās koka baznīcas vietā. Tāpēc to nojauca, pārcēla aiz lielceļa un tur no jauna uzbūvēja. Jaunās baznīcas celšanas laikā tā kalpoja kā pagaidu baznīca. Torņa tad vairs tai nebija, tikai galā krusts. Pēc tam, kad bija uzbūvēta jauna baznīca, šī ēka kalpoja gan kā veikala telpas, gan kā zāle kora mēģinājumiem un kā izrāžu zāle. Pēc otrā pasaules kara tajā bija veikala telpas un tā nodega 1945.gadā. Tagadējo mūra baznīcu cēla vecās koka baznīcas vietā prāvests Staņislavs Žvegzda. Viņš to uzcēla divu gadu laikā – no 1910.g. līdz 1912.g.
Tautā ir nostāsti, ka vēl pirms šīs baznīcas Galēnos, bijusi maza kapela, kas atradusies pie presbiterija dārza labajā stūrī. Pierādījumu tam trūkst. Galēnos jezuītiem bija misiju punkts, kur dažreiz noturēja dievkalpojumu Preiļu jezuīti. To apstiprina fakts, ka 1715.gadā kāds Galēnu zemnieks iet uz Preiļiem pie misionāra – jezuīta, lai rastu sev garīgu mierinājumu. Senos laikos Galēnu draudzei piederēja triju muižu ļaudis: Galēnu, Polkorones un Aleksandropoles.
Tagadējo mūra baznīcu cēla vecās koka baznīcas vietā prāvests Staņislavs Žvegzda. Viņš to uzcēla divu gadu laikā – no 1910.g. līdz 1912.g. Baznīcu ceļot, bija ļoti bargs muižnieks. Viņš pieprasīja maksu pat par ūdeni un granti, ko lietoja būvēšanai. Tāpēc ūdeni zemnieki ņēma no kāda avota un granti veda no tālienes. Līdzekļus deva paši draudzes locekļi. Lai baznīcu ātrāk uzceltu, tai grīda ir bez kāda pacēluma. Arī tāpēc, ka grants bija pie muižnieka ļoti dārgi jāpērk. Tāpat torņu būve sarauta un nav pilnīgi izveidota pēc plāna. Strādniekiem prāvests labi maksājis, tāpēc peļņas nolūkā darbos gājuši arī draudzes locekļi. Pēc baznīcas uzcelšanas prāv. S.Žvegzda izbrauca uz Lietuvu. Arī jaunā baznīca, tāpat kā vecā, ir veltīta sv.Gara godam. 1914.gadā Galēnu jauno baznīcu konsekrēja metropolīts V.Kļučinskis. Svinībās baznīcas cēlējs pr.S.Žvergzda nepiedalījās “kā persona non granta metropolita priekšā”, kaut gan bija iebraucis Galēnos.
Baznīca ir celta no šķeltiem akmeņiem ar diviem sarkanu ķieģeļu torņiem. Jumts cinka skārda ar mazu tornīti virs sakristejas. Grīda no cementa flīzēm, bet griesti no koka, loka velvē veidoti un apmesti. To smagums balstās uz mūra pīlāriem, kas baznīcu sadala trijās navās.
Baznīcā trīs altāri. Lielais altāris ir divu stāvu – augšā un apakšā. Tajā ir šādas gleznas: sv.Gara atnākšana virs apustuļiem, sv.Jāņa kristītāja un sv.Bērtuļa apustuļa. Labajā pusē sānu altārī ir Aglonas Dievmātes glezna. Tai priekša nolaižama Jaunavas Marijas debesīs uzņemtās glezna. Otrajā sānu altārī ir sv.Jura un sv.Kazimira gleznas. Visi altāri no koka. Tāpat no koka ir ambons. Presbiterija abās pusēs sakristejas. Kreisajā pusē sakristejā ieeja no ārpuses, un šī sakristeja kalpo par baznīcas lietu noliktavu. Otrajā sakristejā glabājas liturģiskās drēbes un trauki. Tie visi ir iegādāti prāv. B.Grišāna laikā. Pēc prāv. P.Bružas nāves draudzes nevienprātības dēļ iepriekš iegādātie aizgāja zudumā. Presbiteriju no baznīcas atdala koka dievgalds. Ir plašas kora telpas ar ērģelēm. Logu rāmji no dzelzs. Baznīcā vēl paturēti daži priekšmeti no vecās baznīcas: gleznas, lustra, procesijas krusts, ko 1907.gadā dāvinājusi Monika Apeinis.
1920.gadā bīskaps A.Springovičs izvēlējās Galēnus par savu vasaras apmešanās vietu. Te viņš 1920. Gada 29.augustā iesvētīja pirmo priesteri savā dzīvē – Antonu Oļševski.
Draudzes kapos ir apbedīti prāv. A.Punculis (kara kapos) un P.Bružas. Abiem ir kapu pieminekļi. Uz Maltas Trūpu kapsētā ir koka kapela. Tā celta salīdzinoši nesen un ir ļoti vienkārša: ap kapu krustu ierakti 6 stabi, kas apšūti ar dēļiem. Virsū skaidu jumtiņš. Pārējos kapos nekādu kapliču nav.
Apkārt baznīcai ir zems mūra žogs ar dakstiņu jumtu. Baznīcas vārti no dzelzs, sarkanos ķieģeļu stabos. Pie presbiterija baznīcas dārza kreisajā stūrī ir no akmeņiem mūrēts zvanu tornis. Tas vēl palicis no vecās baznīcas laikiem. Zvanu tornī ir četri vara zvani. Viens no tiem 6 pudi, otrs 3 pudi un pārējie divi puspuda smagi. Lielākie atlaidu svētki ir Vasaras svētkos (40 st.), Sv.Jāņa Kristītāja un sv.Bērtuļa Ap. Dienā. 1899.gadā draudzē bija 2335 vīrieši un 2328 sievietes. 1939.gadā notika bīskapa J.Rancāna kanoniskā vizitācija. Sprediķi teica S.Vaikuļs. Zīmīgi, ka pēc bīskapa iebraukšanas, naktī lietus izskaloja pamatus goda vārtiem un tie apgāzās. Drīz pēc tam nomira prāvests P.Bružas (no 1859.g līdz 1863.g. prāvests bija S.Lupeiko un vikārs Antons Bortkevičs).
- Šņepstu pilskalns
Šņepstu Lielais kalns atrodas Preiļu-Aglonas ceļa malā. Plakums daļēji sapostīts, arot un ar mantraču bedrēm. Kultūrslānī atrasti 5. gs. šķiltavakmeņi u.c. senlietas.
Šņepstu Lielais kalns atrodas Preiļu-Aglonas ceļa kreisajā pusē (braucot no Preiļiem). Iegarenam maizes kukulim līdzīgais kalns ir 19 m augsts. DR pusē tas ir bijis aizsargāts ar grāvjiem, starp kuriem atradusies uzeja pilskalna plakumā. Plakums un D nogāze tiek arti kopš seniem laikiem, tādēļ dziļais melnais kultūrslānis, kas sedz kalna virspusi, ir sajaukts un lielākoties noarts uz leju. Pilskalnu lielā mērā postījuši arī mantrači. Vietējie zemnieki kādam Bogomoļeca tēvam Jaunā muižā nesuši pilskalnā atrastās senlietas veselām pītenēm. Latvijas Vēstures muzejā glabājas divi Šņepstu pilskalnā atrastie ovālie 5. gs. šķiltavakmeņi un vairākas citas senlietas. Šeit atrastās lietas glabājas arī Viļņas muzejā.
Teika stāsta, ka kalnam vienos sānos bijušas durvis. Aiz tām sēdējusi jauna meita ar melnu suni pie kājām. Jaunavai septiņus gadus esot jālasa no ērkšķu krūma ogas. Citā teikā teikts, ka viņa uz kādu laiku aizdevusi ļaudīm naudu. Reiz kāds cilvēks to laikus neatdevis. To sākuši mocīt velni.
- Upursalas Upurakmens
Upursalas upurakmens – sena latgaļu kulta vieta, kurš atrodas uz Upurslas Rušonu ezerā. Upursalas centrālajā daļā ir kaupre, kuras visaugstākajā vietā atrodas akmens, kuru vēl tagad tautā sauc par Upurakmeni. Nostāsts vēsta, ka uz akmens kādreiz bijuši iekalti raksti un pie tā vesti upurēšanai jēri. Mūsdienās nekādus iekalumus akmeni vairs saskatīt nevar. Upurakmens ir 1,2 m augsts, tā apkārtmērs pie zemes 5,5 m.
Rušona ezera Upursala jeb Lielā sala atrodas ezera rietumu daļā 1,5 km no rietumu krasta, kur ir pazīstamie Kristapiņu senkapi (8.-13. gs.). Šie senkapi ierīkoti daudz agrāka laika apmetnes vietā. Atsevišķas atrastās senlietas norāda, ka šī vieta bijusi apdzīvota I g. t. p. m. ē. beigās - mūsu ēras sākumā. Starp Upursalu un Kristapiņu senkapiem ir nelielā Liepu sala. 1936. gadā presē parādījās ziņa, ka pie šīs saliņas ezerā atklāti ļoti senas mītnes pāļi. Tomēr 1964. gadā hidroarheoloģiskā apzināšanas ekspedīcija J. Apala vadībā konstatēja, ka šajā vietā atklātās koka konstrukcijas ir kāda viduslaiku būve. Pēdējos gados dažas senas trauku lauskas atrastas arī pašā Liepu saliņā. Tas varētu liecināt, ka kādreiz ļaudis dzīvojuši arī tur. Ezera ziemeļu krasts Upursalai atrodas tuvāk, jo pie Mazo Mucenieku ciema ezerā iesniedzas zemesrags. Arī uz tā konstatēts senas apmetnes kultūrslānis. Tāpat uz viduslaikiem attiecināmas senlietas atrastas pie netālās Rušonas muižas. Nepilnu kilometru uz ziemeļiem no Rušona ezera paceļas Kurtoša pilskalns. Kopš sendienām tas tiek apstrādāts un zaudējis savu sākotnējo izskatu.
Visus Rušona ezera krastus, kas ietver Upursalu, cilvēki ir apdzīvojuši, jau kopš senseniem laikiem. Upursalas centrālajā daļā ir kaupre, kuras visaugstākajā vietā atrodas akmens, kuru vēl tagad tautā sauc par Upurakmeni. Nostāsts vēsta, ka uz akmens kādreiz bijuši iekalti raksti un pie tā vesti upurēšanai jēri. Mūsdienās nekādus iekalumus akmeni vairs saskatīt nevar. Upurakmens ir 1,2 m augsts, tā apkārtmērs pie zemes 5,5 m. Akmens ir rupjgraudains, tā virspuse apdrupusi. Liekas, ka tā mākslīgi nolīdzināta. Pie paša akmens un uz tā kādreiz dedzināta uguns. Par to liecina gan izdrupumi, gan ap Upurakmeni atrastās, no tā atplīsušās šķēpeles. Arheoloģiskajos izrakumos, kas tika izdarīti pie šī pieminekļa, noskaidrots, ka Upurakmens tuvumā bijušas divas seklas bedres. Vienā no tām atrada pussadegušas priedes mizas. Izrakumos neatrada senlietas, pēc kurām varētu noteikt Upursalas Upurakmens izmantošanas laiku. Upursalai tuvējie arheoloģiskie pieminekli attiecas uz dažādiem gadsimtiem. Pagaidām var tikai pieļaut, ka Upursalas Upurakmeni kā pielūgšanas vietu varēja izmantot gan Kristapiņu, Liepu salas un Mazo Mucenieku apmetņu, gan Kurtoša pilskalna, kā arī citu netālo seno dzīves vietu iemītnieki.
- Indānu – Azarīnes mācību – izziņas taka
Jau vairākus gadus Riebiņu novada Galēnu pamatskolas skolēni, viņu vecāki un skolotāji, sadarbojoties ar Indānu gravas un Azarīnes zemes īpašniekiem, veidoja mācību – izziņas taku. 2006. gada 13. septembri var uzskatīt par takas atdzimšanas dienu, jo šajā dienā noslēdzās Latvijas Vides aizsardzības fonda (LVAF) un Riebiņu novada domes atbalstītais projekts „Sakopsim Indānu gravu Galēnu pagastā”.
Galēnu pagastā nav izcili augstu kalnu vai dziļu ieplaku, taču ir ļoti bagāta kultūrvēsture. Un tieši ar gravu saistās daudzi nostāsti un teikas.
Turpat divus kilometrus garajā mācību – izziņas takā vērojami vairāki biotopi: egļu mežs, jauktu koku mežs nosusinātā kūdras augsnē, bērzu birztala, aizaigušas mitras pļavas un aizaigošs ezers, par kuru dzied teju vai visa Latvija, jo dziema „Aiz azara bolti bārzi”, kas pierakstīta Galēnu pagastā, var skanēt tikai par šo ezeru, jo cita tuvāk nav; republikas nozīmes aizsargājams dabas objekts – Priževoitu priede, Ošas upes izteka un Azarīnes avots, kam debits ir 1 l/sek.
Projekta ietvaros, sadarbojoties ar uzņēmumu un vietējo iedzīvotāju palīdzību, izveidotas laipiņas 400 m garumā caur jauktu koku mežu, kas pavasaros un mitros rudeņos pielīst un ir necaurejams. Azarīnes teritorijā izveidotas divas atpūtas vietas – ar šūpolēm un ar galdiņu. Visas takas garumā ir uzstādīti atkritumu konteineri un soliņi. Tiltiņi pāri Ošas upei un Azarīnes avota strautam, informatīvie stendi.
Ezera krastā ir skatu laukums, no kura var vērot pretējā krastā dzīvojošu bebru ģimeni, gulbi, kas te apmeties, vai arī klausīties tuvumā dzīvojošās klijānu ģimenes ķīviņus, bet ezera dzelmē – milzīgos sapropeļa krājumus un zivis, savdabīgos ezera un purva augus.
Teiču rezervāta vecākā eksperte, botāniķe Vija Kreile divreiz veikusi sugu un biotopu inventarizāciju un noteikusi vairāk nekā 100 te augošo augu un koku sugas, viena no tām – apdzira – ir aizsargājama, sastopami arī ļoti daudzi indīgi augu, kas raksturīgi mūsu florai.
Arī dzīvnieku valsts pārstāvji iecienījuši šo oāzi civilizācijas vidū, jo te mitinās gan stirnāži, zaķi, bebri un vāveres, gan ap 60 dažādu putnu sugu.
Izejot šo mācību – izziņas taku, skolēniem ir iespēja iepazīties ar mūsu novadam raksturīgajiem augiem, ja paveicas, arī ar dzīvniekiem, dažādiem biotopiem.
Projekta "Sakopsim Indānu gravu Galēnu pagastā" realizācija un ieviešana dabā bija iespējama, saņemot LVAF finansējumu 2133 latu apmērā un Riebiņu novada domes līdzfinansēto summu 745,54 lati.
Ikviens, kas vēl nav iepazinies ar dabas veidoto un cilvēka roku sakārtoto vietu, tiek aicināts apmeklēt Indāņu – Azarīnes mācību – izziņas taku.
